Miokarda šūnu membrāna ir daļēji caurlaidīga membrāna.Atpūšoties, ārpus membrānas izkārtojas noteikts skaits pozitīvi lādētu katjonu.Membrānā ir izkārtots vienāds skaits negatīvi lādētu anjonu, un ārpusmembrānas potenciāls ir lielāks nekā membrānai, ko sauc par polarizācijas stāvokli.Miera stāvoklī kardiomiocīti katrā sirds daļā atrodas polarizētā stāvoklī, un nav potenciālu atšķirību.Strāvas reģistratora izsekotā potenciāla līkne ir taisna, kas ir virsmas elektrokardiogrammas ekvipotenciāla līnija.Kardiomiocītus stimulējot ar noteiktu intensitāti, mainās šūnu membrānas caurlaidība un īsā laikā membrānā iefiltrējas liels skaits katjonu, tādējādi potenciāls membrānas iekšpusē mainās no negatīva uz negatīvu.Šo procesu sauc par depolarizāciju.Visai sirdij iespējamās kardiomiocītu izmaiņas no endokarda uz epikarda secības depolarizāciju, strāvas reģistratora izsekotā potenciāla līkne tiek saukta par depolarizācijas vilni, tas ir, par P vilni un priekškambaru uz virsmas elektrokardiogrammas QRS viļņa.Pēc tam, kad šūna ir pilnībā noņemta, šūnas membrāna izlādē lielu skaitu katjonu, izraisot membrānas potenciāla maiņu no pozitīvas uz negatīvu un atgriežoties sākotnējā polarizācijas stāvoklī.Šo procesu veic epikards uz endokardiju, ko sauc par repolarizāciju.Līdzīgi potenciālās izmaiņas kardiomiocītu repolarizācijas laikā strāvas reģistrators apraksta kā polāro vilni.Tā kā repolarizācijas process ir salīdzinoši lēns, repolarizācijas vilnis ir zemāks par depolarizācijas vilni.Atrium elektrokardiogramma ir zema priekškambaru viļņā un ir aprakta kambarī.Virsmas elektrokardiogrammā kambara polārais vilnis parādās kā T vilnis.Pēc tam, kad visi kardiomiocīti tika repolarizēti, polarizācijas stāvoklis atkal tika atjaunots.Nebija potenciālu atšķirības starp miokarda šūnām katrā daļā, un virsmas elektrokardiogramma tika reģistrēta līdz ekvipotenciāla līnijai.
Sirds ir trīsdimensiju struktūra.Lai atspoguļotu dažādu sirds daļu elektrisko aktivitāti, elektrodi tiek novietoti dažādās ķermeņa daļās, lai reģistrētu un atspoguļotu sirds elektrisko aktivitāti.Parastā elektrokardiogrāfijā parasti tiek ievietoti tikai 4 ekstremitāšu svina elektrodi un V1 līdz V66 krūšu kurvja elektrodi, un tiek reģistrēta parastā 12 novadījumu elektrokardiogramma.Starp diviem elektrodiem vai starp elektrodu un centrālo potenciāla galu veidojas atšķirīgs vads, kas caur svina vadu ir savienots ar elektrokardiogrāfa galvanometra pozitīvajiem un negatīvajiem poliem, lai reģistrētu sirds elektrisko aktivitāti.Starp diviem elektrodiem veidojas bipolārs vads, viens vads ir pozitīvs pols, bet otrs ir negatīvs pols.Bipolārie ekstremitāšu vadi ietver I, II un III vadu;monopolārais vads veidojas starp elektrodu un centrālo potenciāla galu, kur detektējošais elektrods ir pozitīvais pols un centrālais potenciāla gals ir negatīvais pols.Centrālais elektriskais gals ir Potenciālu starpība, kas reģistrēta pie negatīvā elektroda, ir pārāk maza, tāpēc negatīvais elektrods ir divu pārējo ekstremitāšu, izņemot zondes elektrodu, vadu potenciālu summas vidējā vērtība.
Elektrokardiogramma reģistrē sprieguma līkni laika gaitā.Elektrokardiogrammu ieraksta uz koordinātu papīra, un koordinātu papīrs sastāv no mazām šūnām, kuru platums ir 1 mm un augstums ir 1 mm.Abscisa apzīmē laiku un ordinātas apzīmē spriegumu.Parasti ieraksta ar 25 mm/s papīra ātrumu, 1 mazs režģis = 1 mm = 0,04 sekundes.Ordinātu spriegums ir 1 mazs režģis = 1 mm = 0,1 mv.Elektrokardiogrammas ass mērīšanas metodes galvenokārt ietver vizuālo metodi, kartēšanas metodi un tabulas uzmeklēšanas metodi.Sirds depolarizācijas un repolarizācijas procesā rada daudz dažādu galvanisko vektoru vektoru.Galvaniskā pāra vektori dažādos virzienos tiek apvienoti vektorā, lai izveidotu visas sirds integrēto EKG vektoru.Sirds vektors ir trīsdimensiju vektors ar frontālo, sagitālo un horizontālo plakni.Klīniski parasti izmanto daļējā vektora virzienu, kas tiek projicēts uz frontālās plaknes ventrikulārās depolarizācijas laikā.Palīdz noteikt, vai sirds elektriskā aktivitāte ir normāla.
Izlikšanas laiks: 24. augusts 2021